Rakstā tiek aplūkoti uz Krievijas atturēšanu vērstie militārie un nemilitārie pasākumi. Galvenā uzmanība tiek pievērsta trim ar atturēšanu saistītiem jautājumiem. Pirmkārt, atturēšanu ietekmē Krievijas zemā interese par Baltijas valstīm. Liela nozīme ir arī atsevišķu NATO dalībvalstu un alianses kopējiem centieniem stiprināt pašaizsardzības spējas. Potenciāli liela nozīme atturēšanā varētu būt arī Krievijas pārliecināšanai par to, ka militāra konflikta gadījumā tā nespētu kontrolēt eskalācijas norisi un ka tās centieni de-eskalēt konfliktu uz saviem nosacījumiem ciestu neveiksmi.

Otrkārt, rakstā tiek aplūkota virkne Baltijas jūras reģiona valstu pieredze atturēšanas pasākumu veidošanā un īstenošanā. Vairums valstu ir izvēlējušās īstenot atturēšanu ar noliegumu, un arī NATO pieeja kopumā ir bijusi izteikti defensīva un vērsta uz konflikta de-eskalāciju, tomēr atsevišķas valstis – Somija un Zviedrija – ir izvēlējušās īstenot arī atsevišķus atturēšanas ar sodu elementus. Šāda pieeja liecina, ka tās neuzticas atturēšanas ar noliegumu efektivitātei pilnībā.

Treškārt, aplūkota tiek bruņojuma kontroles instrumentu potenciālā loma situācijas stabilizēšanā. Šie instrumenti tikpat kā nav tikuši izmantoti, jo Baltijas valstīm un Polijai pret tiem ir bijusi noraidoša attieksme. Pašreizējo attiecību pasliktināšanos ar Krieviju šīs valstis uzskata par vēsturisku iespēju palielināt NATO klātbūtni Eiropas ziemeļu daļā, savukārt bruņojuma kontroles instrumentu izmantošana varētu apdraudēt NATO klātbūtni reģionā. Tomēr nākotnē bruņojuma kontroles instrumenti varētu būt piemēroti saspīlējuma mazināšanai, ja ar to palīdzību izdotos panākt mazāku Krievijas spēku klātbūtni pierobežā un labāku caurskatāmību”.