Ceļā uz iekļaujošāku Saeimu Ziņojums parāda, ka parlamenta sociālais portrets ievēro ­jami atšķiras no Latvijas sabiedrības demogrāfiskās un nodarbinātības struktūras. Tas novērojams visās ziņojumā aptvertajās aprakstošās pārstāvniecības dimensijās – vecuma, dzimuma, izglītības un sociāli profesionālā sta ­tusa griezumā. Proti, Saeimā ievērojami vairāk pārstāvēti vīrieši, cilvēki ar augstāko izglītību un augstākās pakalpo ­jumu klases pārstāvji, savukārt jaunākas vecuma grupas, sievietes, cilvēki ar zemāku izglītības līmeni, kā arī zemā ­kā līmeņa pakalpojumu, strādnieku un tehnisko profesiju pārstāvji ir pārstāvēti nepietiekami. Partiju saraksti šajā ziņā atšķiras – dažos gadījumos minētajās dimensijās plaisas ir lielākas, dažos mazākas. Taču, kopumā vērtējot parlamenta sastāvu, redzams, ka tas veidojies no salīdzi ­noši šaura profesionālā slāņa. Saeimas deputātu vairāku ­mu veido administratīvie vadītāji, profesionāļi un politiķi ar iepriekšēju pieredzi politiskos amatos. Saeimas sastāvu lielā mērā ietekmē tas, kā partijas veido kandidātu sarakstus, kurus kandidātus iekļauj un kādā secībā. Šajā ziņojumā tika apskatīts Saeimā pārstāvēto partiju kandidātu sarakstu sastāvs no dzimumu pārstāv ­niecības viedokļa un tas parādīja, ka partijas, veidojot sarakstus, nepievērš īpašu uzmanību tam, lai abi dzimumi būtu pārstāvēti līdzīgi. Tikai divās partijās pārstāvniecības princips ir ievērots, pārējos gadījumos ir ievērojams vīriešu pārsvars. Aptuveni 26  % deputātu var klasificēt kā karjeras politi ­ķus, savukārt vēl 52  % pirms ievēlēšanas ir ieņēmuši poli ­tiskus vai politiski ieceltus amatus. Tas norāda, ka iepriek ­šēja politiskā pieredze dažāda tipa politiskos amatos, nevis profesionāla daudzveidība, ir galvenais ceļš uz Saei ­mu. Salīdzinoši zemā uzticēšanās parlamentam un politis ­kajām partijām veido būtisku pārstāvniecības problēmu. Nevar apgalvot, ka neuzticēšanos izraisa tikai tas, ka dažādas sabiedrības grupas nav redzamas Saeimā, tomēr šāds priekšstats var būt viens no faktoriem, kas attur no līdzdalības vēlēšanās. Šie procesi savstarpēji pastiprinās: Saeimā nepietiekami pārstāvētās grupas retāk piedalās vēlēšanās, savukārt ievēlētās partijas retāk pievēršas jau ­tājumiem, kas šīm grupām ir būtiski. Tas var vēl vairāk mazināt uzticēšanos parlamentam un vēlēšanām, jo dalī ­ba tajās viņu dzīvē neko nemainīs. Tādējādi demokrātiskā sistēma kļūst mazāk atsaucīga pret būtiskas sabiedrības daļas vajadzībām. Mērķētas reformas varētu palīdzēt paplašināt pārstāvniecī ­bu un stiprināt saikni starp politiskajām institūcijām un sabiedrību. Tādēļ turpmāk izklāstītie ieteikumi ir vērsti uz trim savstarpēji saistītiem pārstāvniecības posmiem: parti ­jām kā institūcijām jākļūst spēcīgākām biedru skaita ziņā; vēlēšanu sarakstu veidošanā partijām būtu jāpievērš lielā ­ka uzmanība pārstāvniecības daudzveidībai; visbeidzot, jau ievēlētajam parlamentam jāveido iekļaujošs likumdo ­šanas darbs, kur arī nepārstāvētajām sabiedrības grupām ir iespēja piedalīties un šī dalība tiek īpaši veicināta. Pirmkārt, mazs partiju biedru skaits un ļoti zema sabiedrī ­bas uzticēšanās tām rada sarežģītu sākumpunktu iekļaujo ­šākam parlamentam. Būtiski, lai partijas kā organizācijas, kas pretendē uz varu, būtu spēcīgas un daudzskaitlīgas biedru organizācijas ar labi iedibinātu iekšējo demokrātiju un pietiekami aktīvu reģionālo darbību. Jāstiprina partiju sociālā iesakņotība, kas palīdzētu tām atlasīt un atbalstīt potenciālos kandidātus arī ārpus Rīgā un lielajās pilsētās koncentrētajiem politiskajiem un administratīvajiem tīkliem, nepaļaujoties tikai uz atsevišķām partiju“lokomotīvēm”. Otrkārt, plašākam un sociāli daudzveidīgākam biedru lokam būtu jāatspoguļojas arī partiju vēlēšanu saraks ­tos. Partijas, veidojot kandidātu sarakstus, lielā mērā ietekmē arī to, cik daudzveidīgs būs parlamenta sastāvs. Tādēļ būtu jāveicina, ka partijas tam pievērš mērķtiecīgu uzmanību. Iepriekš minētajam plašākam biedru lokam, reģionālo nodaļu pārstāvjiem ir jābūt iespējai tikt piln ­vērtīgi atspoguļotiem arī partijas vēlēšanu sarakstā. Tādēļ sabiedrības dažādu grupu pārstāvniecības princi ­pam būtu jābūt arī vienam no svarīgākajiem kandidātu ranžēšanas principiem vēlēšanu sarakstu veidošanā, kas palīdzētu veidot līdzsvarotākus vēlēšanu sarakstus. Lai motivētu partijas audzēt biedru sastāvu un arī paplašinā ­tu dažādu grupu pārstāvniecību, būtu jāapsver iespējas neatstāt to tikai kā partiju brīvprātīgu izvēli, bet sasaistīt, piemēram, ar valsts finansējuma apmēru, ko partija var saņemt, lai nodrošinātu savu darbību. Treškārt, Saeimai būtu jāveicina, ka arī mazāk pārstāvētās grupas ir tās redzeslokā, veidojot parlamenta dienaskārtī ­bu, piemēram, iesaistot šīs grupas Saeimas komisiju darbā, izskatot kolektīvos iesniegumus, veidojot šīm grupām mēr ­ķētus pasākumus. Saeimai likumdošanas darbā jāgādā, lai mazāk pārstāvēto grupu balsis tiktu sadzirdētas. Saeimas komisijas, vērtējot likumprojektus, varētu rūpīgāk pārlieci ­nāties par to, vai ir veikts kvalitatīvs likumprojekta ietek ­mes izvērtējums, kur, cita starpā, jāpārliecinās, vai ir veik ­tas konsultācijas ar sabiedrību. Saeimas komisijām būtu sistemātiskāk jāvērtē, kā ierosinātie tiesību akti ietekmē Saeimas sastāvs tuvplānā 13