Latvijai raksturīgās līdzdalības iezīmes Latvijas vēlēšanu ainavu veido ne tikai sociālekonomiskās plaisas, bet arī specifiski kontekstuāli faktori. Šajā ziņojumā izcelti divi, atšķirīgu kategoriju faktori. Viens no tiem ir valsts etnolingvistiskais sastāvs, ar ievērojamu krievu valodā runā ­jošo iedzīvotāju daļu. Otrs, sistēmisks faktors – pati partiju sistēma un tās vājā institucionalizācija. Aptuveni 23 % Latvijas iedzīvotāju ir krievu tautības, un aptuveni ceturtajai daļai šīs grupas ir nepilsoņa statuss, kas viņiem liedz piedalīties vēlēšanās. 7 Līdz 2014. gada vēlēšanām krievu valodā runājošie vēlētāji uzrādīja salī ­dzinoši augstu līdzdalību. Tomēr pēdējās desmitgades lai ­kā viņu aktivitāte ir būtiski samazinājusies. Līdz 2022. gadam līdzdalības plaisa starp latviešu un krievu valodā runājo ­šajiem vēlētājiem bija pieaugusi līdz 12 procentpunktiem(9. attēls). Šis kritums sakrita ar vispārējo kopējās vēlētāju aktivitātes samazināšanos, tomēr īpaši izteikts tas bija krievu valodā runājošo vēlētāju vidū. Viens no būtiskiem faktoriem bija partijas“Saskaņa” stagnācija – vēsturiski tā bija ietekmīgā ­kā, lai gan ne vienīgā, partija, kas mobilizēja šo elektorātu. 2022. gada vēlēšanās“Saskaņa” zaudēja astoņas parlamen ­ta vietas salīdzinājumā ar iepriekšējo ciklu, un tās agrākais lēmums publiski kritizēt Krievijas 2014. gada agresiju Ukrai ­nā jau bija izraisījis iekšējas šķelšanās un atsvešinājis daļu tradicionālās vēlētāju bāzes. Kopš tā laika ir izveidojušās jaunas uz šo elektorātu orientētas partijas. Citi dati parāda, ka gandrīz puse krievu valodā runājošo (48,8 %) uzskata, ka viņiem nav nekādu iespēju ietekmēt politiku, savukārt vēl 23,5 % uzskata, ka viņu iespējas ir ļoti ierobežotas(Kaprāns et al., 2025). Rezultātā šī grupa bieži uztver, ka tādi cilvēki kā viņi nevar jēgpilni ietekmēt politis ­kos iznākumus, kas mazina motivāciju balsot un veicina zemu uztvertā vēlēšanu iedarbīguma līmeni. Kopumā krie ­vu valodā runājošie iedzīvotāji vēsturiski ir uzrādījuši zemā ­ku politiskās līdzdalības līmeni, taču Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu būtiski mainījis kontekstu un padziļinājis šo plaisu(Kaprāns et al., 2025). Kopš 2022. gada politiskā atsvešināšanās daļā krievu valodā runājošo iedzīvotāju arvien biežāk izpaužas ne tikai kā zema līdzdalība, bet arī kā cinisms, atsvešinātība, apātija, pašcenzūra, bailes atklāti paust viedokli un atkāpšanās no politiskajiem jautājumiem, tostarp ziņu patēriņa(Kaprāns et al., 2025). Tas liecina, ka karš šo grupu padarījis grūtāk sasniedzamu ar ierastajiem demokrātiskās līdzdalības kanāliem un politisko atsvešinā ­tību pārvērtis plašākā sabiedrības saliedētības jautājumā Latvijā. Krievvalodīgo vēlētāju aktivitāti Latvijā ir sarežģīti analizēt vairāku iemeslu dēļ. Teikt“krievvalodīgo grupa” ir zināms vienkāršojums, krievu valodā runājošie nav homogēna gru ­pa: viņi atšķiras pēc etniskās izcelsmes(krievi, ukraiņi, balt ­krievi), politiskās identitātes, piesaistes Latvijai un attieks ­mes pret Krievijas izvērsto karu Ukrainā. Atšķiras arī latvie ­šu un krievu valodā runājošo auditoriju mediju patēriņa modeļi. Šai fragmentācijai ir nozīme, jo krievu valodā runā ­jošie vēlētāji ir pakļauti daļēji atšķirīgiem politiskajiem nara ­tīviem, kas var citādi veidot viņu priekšstatus par partijām, valsts institūcijām un karu Ukrainā. Mobilizējošs politiskais piedāvājums krievu valodā runājošajiem pilsoņiem pastāv: vairākas partijas aktīvi uzrunā šo elektorātu, palielinot kon ­kurenci par šiem vēlētājiem, taču tas nenozīmē, ka šis poli ­tiskais piedāvājums pārtop tiešā krievvalodīgo politiskajā pārstāvniecībā parlamentā. 2025. gada pētījums norāda, ka krievu valodā runājošie iedzīvotāji bieži jūtas nedroši, paužot politiskos uzskatus, jo sabiedrībā pastāv noturīga spriedze saistībā ar valodu un etnisko piederību. Spriedze vēl vairāk pastiprinājusies pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kas mobili ­zējis nacionāli orientētu politisko partiju atbalstītājus un naratīvus. Šī dinamika bija redzama, piemēram, 2025. gada pašvaldību vēlēšanās etniski daudzveidīgajā galvas ­pilsētā Rīgā. Līdzdalību vēlēšanās nevar skatīt atrauti no plašāka sistēmis ­kā konteksta, proti, partiju sistēmas un partiju spējas pildīt starpnieka lomu starp vēlētājiem un valsts varu, apkopojot sabiedrības intereses, pārvēršot tās politiskās programmās un pārstāvot tās lēmumu pieņemšanas procesā. Latvijas partijas raksturo vāja institucionalizācija, līdzīgi kā citām Baltijas val ­stīm, reģionā vēsturiskā mantojuma dēļ partijas ir vāji iesak ­ņojušās(Saarts, 2011). Saikne starp politiskajām partijām un vēlētājiem joprojām ir vāja: partijas ir fragmentētas, ideolo ­ģiskās pozīcijas bieži neskaidras, un saiknes starp sociālajām šķirtnēm un partiju atbalstu ir izplūdušas. Partiju organizato ­7  Skat. 3.beigu piezīmi. 14 Friedrich-Ebert-Stiftung e.V.